Biogrāfija

Gunārs Astra (dzimis 1931. gada 22. oktobrī, miris1988. gada 6. aprīlī) bija latviešu brīvības cīnītājs un ievērojams padomju laika disidents.

Gunārs Astra ir dzimis 1931. gada 22. oktobrī Rīgā. Pēc skolas beigšanas viņš iestājās Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā un, to pabeidzis, 1952. gadā sāk strādāt rūpnīcā VEF. Būdams erudīts un strādīgs, viņš drīz kļuva par 7. Radio ražošanas ceha priekšnieku, vēlāk strādāja Rīgas radiorūpnīcā, Universitātes gaismas un skaņu laboratorijā, neklātienē studēja angļu valodu.

1958. gadā G. Astra iepazinās ar amerikāņu diplomātiem, un šī satikšanās izmainīja viņa dzīvi. 1961. gadā Gunāru Astru apsūdzēja spiegošanā, dzimtenes nodevībā un pretpadomju aģitācijā un propagandā. Viņam piesprieda 15 gadus ieslodzījumā un mantas konfiskāciju. Sodu Astra izcieta Mordovijas APSR un Permas apgabalā. Ieslodzījuma laikā Astra nodarbojās ar pašizglītošanos, iepazinās ar citiem latviešu un citu tautību politieslodzītajiem. Pēc soda izciešanas Gunārs Astra atgriezās Latvijā.

Atgriežoties brīvībā 1976. gadā, Astra neatteicās no saviem uzskatiem. 1983. gadā viņu otrreiz apcietināja un tiesāja par “pretpadomju” literatūras (Džodža Orvela “1984”, Anšlava Eglīša “Laimīgie” un “Piecas dienas”, Ulda Ģērmaņa “Latviešu tautas piedzīvojumi”, Agņa Baloža “Baltijas republikas Lielā tēvijas kara priekšvakarā” u.c.) glabāšanu, pavairošanu un izplatīšanu. Viņam kā recidīvistam piesprieda septiņu gadu ieslodzījumu sevišķa režīma kolonijā un piecus gadus nometinājumā. 1983. gada 15. decembrī tiesā viņš teica savu “Pēdējo vārdu”, nobeidzot to šādi: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku.” Šoreiz Astru ieslodzīja Permas apgabalā.

1988. gada 1. februārī Gunāru Astru atbrīvoja no apcietinājuma, taču tā paša gada 6. aprīlī viņš mira slimnīcā Ļeņingradā, iespējams, PSRS Valsts Drošības Komitejas darbinieku saindēts.Astra saslima Ļeņingradā 3. martā, viņu ievietoja infekciju slimnīcā un ārsti teica, ka viņam ir gripa, bet 9. martā paziņoja, ka viņam ir sākusies sepse  – organisma vispārēja smaga saindēšanās, 19. martā Astru pārveda uz Ļeņingradas kara hospitāli, kur 23. martā paziņoja, ka viņam ir sirds vārstuļa iekaisums un nepieciešama operācija. Operācija notika 25. martā, bet viņa stāvoklis neuzlabojās.

19. aprīlī Gunāru Astru apglabāja Rīgā, II Meža kapos. Par bērēm ziņoja radio “Brīvā Eiropa” un “Amerikas balss” un aicināja visus piedalīties. Sanākusī tauta (apmēram 10 tūkstoši cilvēku) aizbēra viņa kapu ar rokām.

1991. gada 22. novembrī Meža kapos tika atklāts Gunāram Astram veltīts piemineklis, kuru veidojis mākslinieks R. Muzikants un arhitekts P. Štokmanis. 1993. gadā, Latvijas valsts 75. gadadienā, Rīgā pie Rīgas apgabaltiesas nama Brīvības ielā 34 uzstādīta Gunāram Astram veltīta piemiņas plāksne. Brīvības cīnītāja vārdā Rīgā ir nosaukta iela.

1998. gadā izdots Māra Ruka vēsturiskais romāns par ievērojamo latviešu tautas un cilvēktiesību cīnītāju “Gunārs Astra”

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s